Piekļūstamība ir viens no galvenajiem aspektiem, kas nosaka, vai ikviens cilvēks var pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības norisēs, piekļūt kultūrvēsturiskajām vērtībām un izbaudīt tās kā būtisku daļu no mūsu kopīgās identitātes. Pagājušajā gadā apvienība «Apeirons» īstenoja projektu, kurā brīvprātīgie vērtēja kultūrvēsturiskā mantojuma pieejamību, apmeklējot dažādus objektus Rīgā. Par projektā gūto pieredzi raksta mākslas vēsturniece Māra Lāss.

Vides pieejamība nenozīmē tikai fizisko piekļuvi ēkām vai publiskām vietām — tā ietver arī spēju piedalīties sociālajā, izglītojošajā un kultūras dzīvē neatkarīgi no cilvēka fiziskajām, emocionālajām vai intelektuālajām spējām. Pieejamība ir īpaši svarīga, kad runājam par kultūrvēsturisko mantojumu, jo mūsu vēstures un kultūras liecības ļauj mums labāk izprast un mācīties no mūsu pagātnes.

Pagājušā gada vasarā piedalījos apvienības «Apeirons» īstenotajā projektā «Kultūrvēsturiskais mantojums visiem», kura mērķis bija novērtēt kultūrvēsturisko objektu pieejamību cilvēkiem ar funkcionāliem un kognitīviem traucējumiem. Pieteikties par brīvprātīgo šajā projektā mani mudināja vairāki aspekti. Apzinoties sabiedrības novecošanās tendenci, ir svarīgi pievērst uzmanību tam, kā kultūra var tikt pielāgota, lai nodrošinātu iekļaušanu ikvienam, tostarp gados vecākiem cilvēkiem. Man ir svarīgi pieredzēt mākslu un kultūru kopā ar ģimeni un draugiem, tāpēc esmu pārliecināta, ka ēkām un pakalpojumiem jābūt pieejamiem visiem. Strādājot kultūras mantojuma un mākslas jomā, redzu, ka piekļūstamība plašākā nozīmē joprojām nav pašsaprotama. Vēl viens dzinulis iesaistīties projektā bija arī mans morālais kompass — empātija, vērtības un vēlme veidot taisnīgāku un iekļaujošāku vidi, jo katram cilvēkam ir tiesības uz vienlīdzīgām iespējām neatkarīgi no viņa spēju līmeņa vai veselības stāvokļa. Atbalstot cilvēkus ar invaliditāti, mēs palīdzam veidot līdzjūtīgāku sabiedrību, kurā ikviens var piedalīties un justies cienīts.

Kopā projektā piedalījās 33 brīvprātīgie, bet aktīvi darbojās 14. Pirms objektu apsekošanas mēs izgājām apmācības, lai izprastu dažādos traucējumu veidus un to, kā tie ietekmē cilvēku spēju pilnvērtīgi izmantot, piemēram, sabiedriskās telpas. Vērtējot ēku pieejamību, pētījām, vai tām tiek nodrošināta reāla piekļuve un iekļaušana, vai arī tā tiek risināta tikai formāli. Kopumā no projektā apsekotajām 180 vietām tikai 24 tika klasificētas kā pieejamas, 44 — daļēji pieejamas, bet 108 tika atzītas par nepieejamām.

Secināju, ka vēl arvien daudziem piekļūstamība šķiet tikai formāla prasība, un nereti pieejamības risinājumi tiek plānoti un ieviesti bez iedziļināšanās un skaidrākas izpratnes par cilvēku vajadzībām. Vairāk tiek risināti fiziskie pieejamības aspekti, piemēram, veidojot pacēlājus un rampas, biežāk aizmirstot par cilvēkiem ar citiem funkcionāliem izaicinājumiem, piemēram, redzes vai dzirdes traucējumiem. No objekta uz objektu novēroju, ka pieejamības risinājumi bieži nav piemēroti ikdienas lietošanai. Pat ja ēka šķietami ir pieejama, nereti tajā nav pielāgotu labierīcību; pacēlājs ir uzstādīts, bet nedarbojas. Citur nav skaidra stāvvietu apmaksas kārtība personām ar invaliditāti vai pielāgotu stāvvietu nemaz nav. Vietās, kur informācija pamatā ir vizuāli uztverama, iztrūkst taktilo norāžu un marķējumu, kā arī risinājumu audio formā. Trūkst arī vizuāli skaidri un viegli uztveramu orientieru un teksta tulkojumu zīmju valodā personām ar dzirdes traucējumiem. Reti kur pieejami drukāti apraksti vieglajā valodā vai audio un video formātā neirodažādiem cilvēkiem vai cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Gandrīz katra apsekojuma laikā sekoja ieteikums personām ar invaliditāti apmeklējumu pieteikt iepriekš, tomēr tas ir pretrunā ar pieejamības pamatprincipu — ikvienam spētapmeklēt, piemēram, muzeju, arī spontāni.

Muzeji ir svarīga kultūras un vēstures saglabāšanas vieta, tāpat muzejiem būtu nepārtraukti jādomā, kā uzlabot pieejamību, lai ikviens apmeklētājs varētu pilnvērtīgi izbaudīt un mācīties no to piedāvātā satura. Projektā apsekoju vairākus muzejus, tajā skaitā Ugunsdzēsības muzeju Hanzas ielā 5. Pirmā atmiņa par šo muzeju manī spilgti saglabājusies jau kopš sākumskolas laikiem, tādēļ ar lielu interesi pieteicos to apsekot. Atceros, kā mūs ieveda plašā, gaiši flīzētā telpā un katram bērnam ļāva uzvilkt sarkano ugunsdzēsēju cepuri un praktiski pamēģināt, kā strādā ūdens šļūtene. Pēc arhitekta Reinholda Georga Šmēlinga projekta 1910.–1912. gadā celtais ugunsdzēsēju depo ir unikāls Baltijas mērogā un saglabājis savu kultūrvēsturisko vērtību, lai gan vairākkārt pārbūvēts. Muzeja vajadzībām ēka pielāgota 1978. gadā, un skaidrs, ka toreiz piekļūstamības jautājumi plašākā nozīmē nebija tie aktuālākie. Pirmā stāva ekspozīcija ir ērti apskatāma, savukārt uz otrā stāva ekspozīciju var nokļūt ar mobilo pacēlāju. Iesākumā man šķita, ka tas nav slikts risinājums, bet «Apeirons» norādīja, ka šāds pacēlājs var būt bīstams, un bez apmācīta personāla to labāk neizmantot. Šī situācija ilustrē to, cik būtiskas ir specifiskas zināšanas par pieejamības jautājumiem. Jāsecina, ka vairākos muzejos, tajā skaitā Ugunsdzēsības muzejā, pieejamība šobrīd tiek risināta kā tehnisks aspekts, nevis kā daļa no apmeklējuma pieredzes. Muzejs plāno vērienīgu rekonstrukciju, kas ietvers mūsdienīgu, tehnoloģijās balstītu interaktīvu ekspozīciju elementu izveidi, lai uzlabotu apmeklētāju pieredzi un veicinātu sabiedrības drošības kultūras attīstību. Jācer, ka drošs pieejamības risinājums būs daļa no šī attīstības procesa.

Tas, ka piekļuve ēkām tiek risināta vien tehniski, īpaši spilgti atklājās, apsekojot kādas Bankas ēku Vecrīgā — lai tajā iekļūtu, pie ieejas durvīm ir piestiprināta poga palīdzības izsaukšanai. Tomēr no darbinieces uzzinājām, ka poga patiesībā nemaz nedarbojas. Tā ir vienkārši pielīmēta pie fasādes, lai izpildītu likumā noteiktās prasības. Sākotnēji biju ļoti izbrīnīta par tik formālu un savā ziņā pat necilvēcīgu pieeju, bet pēc sarunām ar brīvprātīgajiem noskaidrojās, ka šādi un līdzīgi gadījumi nav retums.

Apsekojot ēkas, dzirdēju dažādas atrunas, kas neļauj nodrošināt piekļūstamību, piemēram, kultūrvēsturiskā pieminekļa statuss, kas it kā liedzot jebkādus uzlabojumus. Jā, sabalansēt vēsturisko ēku saglabāšanas prasības un pieejamības risinājumus var būt izaicinoši, un bieži tas prasa ievērojamus ieguldījumus, taču bieži piekļūstamībai nepieciešami vien nelieli uzlabojumi un attieksmes maiņa. Apsekojumos vairākkārt dzirdēju apgalvojumu, ka ēkas un pakalpojumus var arī nepielāgot vai nav jēgas tos pielāgot, «jo šādi cilvēki pie mums tāpat nenāk». Piemēram, vaicājot par piekļūstamību kādas baznīcas draudzes pārstāvim, uz jautājumu, kā tiek nodrošināts pakalpojums (šajā gadījumā dievkalpojums) personām ar invaliditāti, viņš atbildēja, ka īsti nesaprot, par kādiem cilvēkiem runāju. Pieminot nedzirdīgus vai vājdzirdīgus cilvēkus, man steidza atbildēt, ka «Dieva balss visiem ir dzirdama, Dieva nama durvis visiem vaļā». Var jau būt, ka tā, bet vai, paļaujoties uz dievpalīgu, sprediķis būs saklausāms arī nedzirdīgajam?

Lai uzlabotu piekļūstamības situāciju, ir svarīgi, ka aktīvāk tiek ieviesti universālā dizaina principi. Tie ietver vienkāršus, saprotamus un drošus risinājumus, kas ļauj ikvienam piedalīties sabiedrības norisēs un baudīt kultūrvēsturiskās vērtības. Attieksme — «risināsim, kad vajadzēs» — bija klātesoša, arī apsekojot Saeimas ēku. Apmeklējuma laikā viens no brīvprātīgajiem pavaicāja, kā risinātu tribīnes pieejamību, ja Saeimā ievēlētu kādu deputātu ar kustību traucējumiem. Saeimas pārstāve atbildēja, ka mūsdienās ir pieejami dažādi risinājumi, un, ja nepieciešams, var arī izzāģēt daļu no tribīnes, lai to pielāgotu. Vai valsts augstākajai institūcijai nevajadzētu rādīt piemēru, veidojot iekļaujošu vidi? Saeimas pārstāve norādīja, ka ēka drīz piedzīvos atjaunošanu un ka līdz ar cieņu pret ēkas sarežģīto vēsturi, izceļot vērtīgāko, kas saglabājies interjerā, pēc iespējas labāk tiks risināti arī piekļūstamības jautājumi.

To, cik liela nozīme ir darbinieku attieksmei un apzinātai piekļūstamības uzlabošanai ar darbinieku apmācību palīdzību, apstiprināja Rīgas apgabaltiesas ēkas apmeklējums, kas liecināja par atbildīgu pieeju un vēlmi risināt pakalpojumu pieejamību. Lai veicinātu iekļaušanu un nodrošinātu piekļuvi pakalpojumiem (piemēram, dalībai tiesvedības procesos), ir domāts par attālinātās piekļuves iespējām. Tomēr jāpatur prātā, ka arī digitālās vides piekļūstamība var būt izaicinoša, jo rīkiem jābūt pieejamiem ikvienam, arī neskatoties uz ierobežojošiem apstākļiem, un dizainam jābūt funkcionālam un viegli saprotamam. Lai pakalpojuma saņēmējs varētu pieslēgties attālinātajam formātam, būtisks kļūst jautājums par tehnisko nodrošinājumu. Diemžēl realitātē cilvēki ar invaliditāti ir pakļauti lielākam nabadzības riskam un nereti nevar atļauties asistenta pakalpojumus, datortehniku vai internetu.

Dalība projektā «Kultūrvēsturiskais mantojums visiem» man atklāja, ka iekļaujošas vides veidošanā būtiskākais ir zināšanas un empātija. Pat tik neievērojams elements kā slieksnis kādam var izrādīties grūti pārvarams šķērslis. Pacēlājs, kas pirmajā brīdī šķiet labs risinājums, var izrādīties bīstams. Pēc apmācībām, ko izgāju, neveiksmīgos risinājumus nepamanīt un ignorēt ir daudz grūtāk. Tomēr arī projektā gūtā pieredze neaptver visu piekļūstamības jautājumu plašumu. Pirms apmācībām domāju, ka labāk izpratīšu cilvēku dažādās vajadzības, spēšu ātri un nešaubīgi novērtēt ēku piekļūstamību, tomēr jaunās zināšanas un tikšanās ar cilvēkiem, kuru vajadzības un skatījums ir tik dažādi, raisījušas arvien jaunas pārdomas. Katrs objekta apsekojums man pavēra daudz plašāku skatu uz mums kā sabiedrību. Neskatoties uz rakstā aplūkotajiem negatīvajiem piemēriem, satiku daudzus atsaucīgus, pretimnākošus un empātiskus cilvēkus, kuri devuši cerību, ka piekļūstamības situācija uzlabosies.

Projekta laikā apsekotie piekļūstamie kultūrvēsturiskie objekti Rīgā apkopoti vietnē «Mapeirons.lv».